“Ciānas gudro protokoli” – vēsturiska mistifikācija vai reāls drauds? 0

Ieteikt

LA.LV17:51, 1. maijs 2014

Versijas par izcelsmi

Autors – Agris Dzenis, žurnāls “Planētas Noslēpumi”LASĪTĀKIEArmands Simsons: “Esmu atklājis revolucionāru metodi, kā var zaudēt liekos kilogramus!” 27VIDEO. Žanis paziņo, ka sieva esot apkaunojums Šutovu dzimtai. “Neesmu vairs gana laba…” – atklāj Magone 83Tu vēlēsies, lai šodien tevi visi apbrīno! Horoskopi 11.septembrim 1Lasīt citas ziņas

Cariskās Krievijas slepeno dienestu safabricējums antisemītisma veicināšanai – tāds ir vispārpieņemtais viedoklis par šo 20. gadsimta noslēpumaināko tekstu. Vienlaikus tas ir arī viens no vispaviršāk un vistendenciozāk pētītajiem darbiem. Gan teksta autentiskuma noliedzēji, gan tie, kas Protokolus atzīst par “ebreju pasaules sazvērestības plānu”, ir tālu no īstenības un paši pret savu gribu veicina teksta autoru plāna īstenošanos. “Ciānas gudrie” ir nosacīts apzīmējums varenai slepenai organizācijai, kas, maskējoties aiz progresa, labklājības un iecietības lozungiem, ir nodarījusi un turpina nodarīt globāla mēroga kaitējumu gan ebrejiem, gan citām tautām.

1917. gadā, pēc cara patvaldības gāšanas, Krievijas pagaidu valdības loceklis S. Svastikovs, pamatojoties uz mutiski sniegtām ziņām, izvirzīja versiju par Protokolu safabricēšanu Parīzē 20. gadsimta sākumā, ko veicis Krievijas slepenpolicijas ohrankas virsnieks P. Račkovskis, lai ar šķietamiem ebreju pasaules sazvērestības pierādījumiem izvērstu plašu antisemītisma kampaņu Krievijā. 1905. gadā, pašā revolucionārās kustības augstākajā fāzē, šo tekstu iespiedis krievu muižnieks S. Niluss. Tādējādi ohranka panākusi Krievijas iedzīvotāju revolucionārā noskaņojuma noplakšanu un pārtapšanu niknumā pret ebrejiem kā nemieru un Krievijas posta vaininiekiem. Pats P. Račkovskis nevarēja ne noliegt, ne apliecināt viņam piedēvētās rīcības, jo jau 1910. gadā bija miris.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šo versiju attīstīja 20. gados kā atspēkojumu Protokoliem, kas šajā laikā jau bija pārtulkoti daudzās Eiropas tautu valodās un sekmēja antisemītisma uzplūdus. Sameklēja pat literārus darbus, kas it kā kalpojuši par paraugu Protokoliem: vācieša H. Goedšes 1868. gadā izdoto romānu “Biarica” par 12 Izraēļa cilšu vecāko pasaules pakļaušanas plāniem ar finanšu operāciju palīdzību, kā arī franču sociālista un masona M. Žolī manuskriptu “Dialogs starp Makjavelli un Monteskjē ellē”. Tiesa, satura un stila paralēles tomēr bija vājš arguments apgalvojumam par Protokolu pārrakstīšanu no minētajiem darbiem.

Kā vienu no spēcīgākajiem argumentiem Protokolu viltošanas aizstāvji mēdz minēt 1936. gada Bernes pilsētas tiesas spriedumu. Process sākās ar lietas ierosināšanu pret Šveices nacionālo partiju par Protokolu drukāto tekstu izplatīšanu. Pēc četriem gadiem tiesa atzina, ka Protokoli ir viltojums, spriedumu pamatojot tikai ar divu liecinieču – K. Radzivilas un K. Herbletas izteikumiem, kuras it kā 1904. vai 1905. gadā Parīzē uzzinājušas, ka P. Račkovskis safabricējis tekstu, un redzējušas tā rokrakstu. Tiesa vairākkārt pieprasīja dokumentu kopijas par Protokolu tapšanu no Padomju Savienības arhīviem, tomēr saņēma atbildi, ka cariskās Krievijas iestāžu fondos tādi nav atrodami. Turklāt noskaidrojās, ka P. Račkovskis liecinieču minētajā laikā Parīzē nemaz nav atradies un teksts atklātībā bija nonācis jau desmit gadus agrāk.

Antisemītiski noskaņotie autori izvirzīja citu versiju – Protokoli nolasīti pirmā cionistu kongresa slepenajā sēdē 1897. gadā, un to autors ir cionistu līderis T. Hercls. Viens no senebreju valodā rakstīto Protokolu eksemplāriem esot izzagts un 1906. gadā nonācis Britu muzejā, kur to angliski pārtulkojis muzeja līdzstrādnieks. Šādā rakursā Protokoli kļuva par svarīgāko antisemītu darbības pamatojumu, jo “Ciānas gudro padome” esot ebreju garīgās un finanšu aristokrātijas varenākie pārstāvji, kuru mērķis ir pakāpeniska varas iegūšana visā pasaulē un neebreju paverdzināšana. Arī šī versija, šķiet, nav mazāk apšaubāma par to, ko pauž Protokolu safabricēšanas aizstāvji.

Protokolu nonākšana atklātībā

Pateicoties slepeno organizāciju pētnieku O. Platonova un J. Begunova pētījumiem Šveices un ASV arhīvos, bija iespējams izstrādāt Protokolu izcelsmes ticamāko versiju.

1884. gadā krievu kņaziene J. Gļinka Parīzē par 2500 frankiem uzpirka savu paziņu masonu ložas Memfis Micraim biedru J. Šorstu-Šapiro, lai viņš uz vienu nakti izzog no ložas arhīva dokumentu, kas pierādītu masonu darbības kaitīgumu valstīm un sabiedrībai. Paziņa izgrieza no kāda pierakstu sējuma kaudzīti lapu, kuras J. Gļinka pārrakstīja. Vēlāk viņa tekstu pārtulkoja no franču (nevis senebreju!) valodas krieviski un iesniedza caram Aleksandram III, kurš gan to atstāja bez ievērības. Drīz pēc tam galma intrigas caru noskaņoja pret kņazieni, un monarhs J. Gļinku izsūtīja no galvaspilsētas uz viņas muižu Tulas guberņā.

Tur kņaziene rokrakstu nodeva apriņķa muižniecības priekšniekam, kurš to savukārt 1895. gadā iesniedza savam draugam dzelzceļa inženierim P. Stepanovam. Pēc neveiksmīga mēģinājuma atkārtoti pievērst tekstam cara uzmanību Stepanovs to 1895. gadā pavairoja ar hektogrāfu, bet 1897. gadā – nodrukāja nelielā tirāžā. Vēl 30. gados Ļeņina bibliotēkā Maskavā glabājās hektogrāfiskā izdevuma eksemplārs, kas vēlāk bez pēdām pazuda.

Pavairoto tekstu 1903. gadā avīzē Znamja ar nosaukumu “Ebreju sazvērestība” pārpublicēja antisemītiski noskaņotais žurnālists P. Kruševans. 1905. gadā G. Butmi plašus Protokolu fragmentus ievietoja savā grāmatā “Mūsu nelaimju cēlonis”, kurā centās pierādīt, ka ebreji plānoti grauj Krievijas ekonomiku. Var redzēt, ka pirmie Protokolu publicētāji traktējuši tos visnotaļ patvaļīgi.

Tāpat rīkojās arī reliģiozais krievu muižnieks S. Niluss. Viņš bija pirmais, kurš tekstus nodēvēja par “Ciānas gudro protokoliem” un 1905. gadā publicēja brošūrā “Lielais mazajā jeb Antikrists kā drīza politiska iespējamība”. Brošūras otrā izdevuma (1911) priekšvārdā viņš rakstīja, ka 1901. gadā rokrakstu ieguvis no kāda tuva cilvēka, kurš drīz miris. Rokraksta dāvinātājs apgalvojis, ka tas ir tulkojums no oriģināldokumentiem, ko kāda sieviete nozagusi vienam no ietekmīgākajiem masonu vadoņiem Francijā. Nilusa publikācijas mērķis nebija noskaņot pret ebrejiem, bet brīdināt par draudiem valstīm un kristīgajai ticībai, ko ieplānojuši sagraut ebreju aristokrāti un masoni, lai par pasaules valdnieku varētu padarīt Antikristu – Ciānas ķēniņu.

Protokolu “ebrejisko izcelsmi” nekritiski pārņēma to vēlākie publicētāji Eiropas valstīs un ASV. Tā kā Protokolos aprakstītas slepena centra vadītas, reāli notikušas vai notiekošas politiskās, ekonomiskās un sabiedriskās norises, to īstumam noticēja daudzi. “Žīdu sazvērestību” kā pamatojumu ebreju vajāšanai plaši izmantoja arī vācu nacisti.

Kas ir “Ciānas gudrie”?


Pēc satura un stila Protokoli nav ne sēdes protokols, ne literārs darbs, pat ne apcerējums. Tie ir runas konspekti, kuros izvērsti fiksēts svarīgākais, savukārt labi zināmas lietas pieminētas tikai garāmejot. Runātājs sevi vai organizāciju nenosauc – viņš konsekventi lieto vietniekvārdu “mēs” un runā izteiktā savas varas apziņā.

Šie “mēs” ir slepena organizācija, kas 19. gadsimta nogalē jau bija ieguvusi pietiekami lielu ekonomisko un politisko varu, lai varētu plānot pasaules kundzību. Protokoli ir šīs biedrības paveiktā raksturojums un nākotnes darbības vadlīnijas, izklāstītas sausā, lietišķā un bezkaislīgā valodā. Izteiksme ir mazliet frivola – tā mēdz runāt nevis plašākas auditorijas priekšā, bet tuvu paziņu vidū. Analizējot Protokolos izklāstītās slepenās biedrības aktivitātes un darbības metodes, iespējams secināt, ka to veidoja Eiropas bagātākie cilvēki, kuri kontrolēja daudzu valstu politiku un pamatoti dēvēja sevi par slepeno supervaldību.

“Ciānas gudrie” ir S. Nilusa ieviests apzīmējums. Tas veidots, vadoties pēc slepenās biedrības darbības galamērķa – iecelt pasaules valdnieku, sauktu par “Ciānas asiņu ķēniņu”. Ciāna ir kalns Jeruzalemē, uz kura atradās Izraēļa ķēniņa Dāvida pils, bet apzīmējums gojim (tautas) Torā attiecināts uz visiem tiem, kas neseko Izraēļa dieva Jahves derībai. Jau šie apzīmējumi vien neviļus rosina saistīt Protokolus ar ebrejiem, tomēr jāņem vērā, ka Toras un ebreju maģijas kabalas jēdzienus un simboliku Eiropas magu un alķīmiķu brālībās plaši izmantoja jau kopš viduslaikiem.

Ebreji Protokolos pieminēti tikai divreiz – sakarā ar “Ciānas gudro” plānoti izraisīto antisemītismu. Arī Ciānas ķēniņš nav vis ebreju gaidītais dievišķais mesija, bet gan pašu “gudro” izraudzīts un audzināts cilvēks. Tam, ka “Ciānas gudrie” nepārstāv ebreju tautu, vispārliecinošākais arguments un reizē arī atslēga brālības izcelsmei ir “mūsu” zīme – simboliskā čūska.

Čūska ir labi pazīstama zīme melno magu un alķīmiķu brālībās. “Ciānas gudro” idejas un simboli liecina par viņu saistību ar slepeno iluminātu brālību. Ivritā čūska – neheš – nozīmē arī “atšifrēt, atklāt”, kam nozīmes ziņā tuvs ir latīņu vārds illuminare – “apgaismot, izzināt”. Iluminātiem bija raksturīga pretinieka īpašību smalka izpētīšana un to izmantošana savu nolūku īstenošanai, īpašnieciskums, sev izdevīga brīža pacietīga gaidīšana, auksts, precīzs prāts un emociju trūkums. Šādas reptiliskas iezīmes vērojamas arī “Ciānas gudro” darbības programmā.

Bavārijas iluminātu ordenis atklātībā parādījās 1776. gadā. Tā oficiālie mērķi bija cilvēku izglītošana un tikumiska pilnveidošana, tomēr patiesie nolūki nāca klajā 1786. gadā, kad kratīšanas laikā atrada ordeņa slepeno arhīvu. Praktiski visi Protokolos atklātie “Ciānas gudro” mērķi, līdzekļi un taktika bija izklāstīti jau iluminātu dokumentos. Viņu mērķis bija pasaules kundzība, kas sasniedzama, likvidējot valstis, reliģiju un sabiedrības morālās vērtības. Lai to īstenotu, iluminātiem jāpakļauj un jāveido sabiedriskā doma, jāsēj pasaulē ķildas un šaubas, līdz cilvēki būs apmulsināti tiktāl, ka zaudēs jebkādu interesi par politiku. Turklāt jākultivē un jāslavē netikumi, jācīnās pret atsevišķas personības spēku un par bezrakstura pūļa izveidošanu. Ilumināti uzskatīja, ka valstis visefektīvāk var pakļaut ar ārējo parādu palīdzību, bet pasaules varas sagrābšana panākama, izraisot plaša mēroga badu, karus un nemierus.

Devīze – spēks un liekulība

Protokolos paustās “gudro” ideoloģijas galvenā iezīme ir vairumam slepeno organizāciju raksturīgā augstprātīgā un nicinošā attieksme pret tai nepiederošajiem. “Gudrie” sevi uzskata par izredzētiem pasaules pārvaldīšanai, bet gojus – par lopiskiem radījumiem, kurus drīkst izmantot, ignorējot jebkādas morāles normas, un iznīcināt, ja goji kļūst izredzētajiem lieki vai traucējoši: “Nāve ir katra neizbēgams gals. Labāk šo galu tuvināt tiem, kas traucē mūsu lietai.”

Publicējis intinja

Esmu 60 gadus veca Dzivoju Rezeknes novada

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: