1590. gadā franču benediktīniešu mūks Arnolds de Vijons ieradās Itālijas pilsētas Mantujas Sanbenuā abatijā un izlūdzās atļauju pastrādāt bibliotēkas arhīvā. Viņam to atļāva, un iepriecinātais mūks tūliņ ķērās pie darba. Acumirklī nāk prātā itāļu rakstnieka Umberto Eko romāns “Rozes vārds” ar tajā atveidoto atmosfēru: drūmas klostera sienas, šauras kāpnes, kas ved uz bibliotēkas noslēpumu pilno tumsu, kurā jau vairākus gadsimtus zem putekļiem glabājas seni folianti… Iespējams, tieši tādā kazemātu tumsībā nokļuva arī Arnolds de Vijons.

Daudzo arhīva bagātību gūzmā, kam neviens nebija pieskāries gadsimtiem ilgi, de Vijons atrada grāmatu ar stipri nodzeltējušām lapām. Atvēris to, mūks jau pēc pirmo rindiņu izlasīšanas saprata, ka viņa rokās nokļuvis kaut kas ārkārtīgi neparasts. Vēlāk, uztraukumā viegli trīcot, viņš stāstīja, ka pie sava atklājuma bez atelpas nosēdējis visu nakti, bet no rīta jau tikai ar grūtībām spējis atgūties izlasītā iespaidā. Runa bija par kādu pirms pieciem gadsimtiem dzīvojušā svētā Malahija O. Monguāra darbu…

Cieņa un gods par uzmākšanos

CITI ŠOBRĪD LASA

Publicējis intinja

Esmu 60 gadus veca Dzivoju Rezeknes novada

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: