Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mistisks (grieķu valodā mistikos un mistes) ir noslēpumains un iesvētīts. Mistērija (grieķu valodā misterion) ir slepens rituāls vai slepena doktrīna tikai izredzētajiem.FaraonsEhnatons pielūdz saules dievu

Misticisma kopums un vēsturisks pārskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mistiķu reliģiozitāte, filozofija un prakse ir atrodama un pārstāvēta visās pasaules garīgajās tradīcijās. Misticisms ir saistīts ar ezotēriku (grieķu valodā “iekšējs”), okultismu (latīņu valodā “apslēpts”) un maģiju (grieķu valodā “pārdabiski varens”).

Senās Grieķijas mistiķis un matemātiķis Pitagors rietumu kultūrā ieviesis jēdzienu filozofija. Lietpratēji pieņem, ka misticisma sākums meklējams seno grieķu mistēriju skolās un reliģiskos festivālos, kuri vēlāk pārcēlās uz seno Romu un iedvesmojās no platonisma un neoplatonisma.Svētās Terēzas vīzija, ap 1612. gadu, Pīters Pauls Rubenss

Vairākas vēsturiskas viduslaiku personas nodarbojās ar alķīmijuteoloģijuastroloģiju un misticismu. Tiek aprakstīti ebreju kabalisti un kristiešu mūki, piemēram dominikānis Meistars Ekharts (vācuEckhart von Hochhelm).[1][2][3] Renesanses periodā, baidoties no baznīcas varas, dažādi “domātāji” apvienojās slepenās brālībās un veica mistiskas nodarbības kā rožkrustiešiiluminātibrīvmūrnieki u.tml.

Zinātniskās revolūcijas varoņi bieži saistīti ar misticismu. Johanness Keplers šodien tiek nosaukts par pirmo zinātnisko astrofiziķi un pēdējo nopietno astrologu. Latvijā pareģis un avantūrists Aleksandrs Kaljostro hipnotizēja jelgavniekus un vingrināja “psihiskās spējas”.

19. un 20. gadsimtā misticisms attīstījās kopā ar pseidozinātni, mijās ar austrumu rakstu tulkojumiem, apcerēm un teoloģiskiem strīdiem. Teozofi pētīja nemateriālo pasauli un sprieda par kosmisko gudrību. Viljamsa Džeimsa ietekmēti psihologi iesāka interesēties par mistiskiem piedzīvojumiem un apskaidrības mirkļiem.[4] Latvijā Konstantīns Raudive pētīja parapsiholoģiju un paranormālas parādības.

Šodien ievērojamie rakstnieki, kristīgie mūki un mistiķi Viligis Jēgers[5] un Tomass Kītings attīsta kontemplatīvās meditācijas[6] un uztur dialogu ar budistiem.

Misticisms literatūrā un mākslā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētās Terēzas ekstāze, Džovanni Lorenco BernīniRomā

Mistiskās zināšanas ir jāpiedzīvo. Tā kā tās nav iespējams tieši aprakstīt un par tām nav iespējams tieši runāt, šis apstāklis ir bagātinājis dzeju, glezniecību un citas daiļrades formas. Aforismi, simboli, metaforas, pat anekdotes un koanas tikušas izmantotas, lai skaidrotu piedzīvojumus un skolotu praktikantus. Angļu rakstnieks Aldouss Hakslijs apkopojis tēlaini sacerētas mistiskās atklāsmes gudrības skaidrojumus grāmatā “Mūžīgā filozofija“.[7]

Motivācija un kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kabalistu tradīcijas pamatā ir nepastarpinātas Dieva izpratnes meklējumi. Ilumināti nodarbojās ar “cilvēces pilnveidošanu un uzlabošanu”. Teologi vēlas izprast Dievišķo Gribu. Pretstatā racionālismam misticisms ir transcendentāls uzskats, kā pamatā ir atklāsme un ticība dievišķai kārtībai. Misticisms reizēm nosaukts par novirzi no ticības kanona, par maģiju, māņticību un pseidozinātni.

Publicējis intinja

Esmu 60 gadus veca Dzivoju Rezeknes novada

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: